Kamēr tehnoloģijas un mākslīgais intelekts pārņem mūsu ikdienu, daba turpina mūs iepriecināt ar lietām, kuras nav iespējams automatizēt vai mākslīgi radīt
Nesenais mikologu atradums ir kļuvis par īstu atklājumu, kas ne tikai sola jaunas iespējas vietējiem gardēžiem, bet arī uzdod nopietnus jautājumus par klimata pārmaiņām un augu migrāciju. Tas ir stāsts par pacietību, zinātnisku precizitāti un nejaušību, kas varētu kļūt par sākumu jaunai, ekskluzīvai nozarei.
2025.gada oktobra sākumā Krasnodaras novadā, netālu no Moldovanovkas ciema, Irkutskas Valsts universitātes zinātnieki atrada to, ko neviens negaidīja: īstu Tuber magnatum jeb balto trifeli — pašu dārgāko sēni pasaulē. Baltais trifelis — delikatese, kas iepriekš asociējās tikai ar Itālijas Pjemontu, tagad oficiāli ir “pierakstījies” Krievijā. Šis “pazemes pasaules aristokrāts” aug pie mums! Tā cena sasniedz 4500 eiro par kilogramu. Savukārt pasaules rekords ir 330 tūkstoši dolāru par vienu sēni, kas svēra nedaudz vairāk par kilogramu.
Aristotelis trifeli sauca par “zibens ogu”: senie grieķi ticēja, ka sēne piedzimst no zibens spēriena zemē. Romieši gāja tālāk — pasniedza imperatoru mielastos, apgalvojot, ka trifeļu aromāts “ir īpašs”. Viduslaiku tai pat piedēvēja dvēseles esamību (kuru noliedza pat dzīvniekiem!) — sak, trifelis “rāpo zem zemes, meklējot koku, kuram kalpot”. Un pēkšņi šo sēni ar tik solīdu vēsturi atrada Krievijā.
2025. gada rudenī IVU mikologu grupa veica plānotu ekspedīciju Kaukāza piekājē. Zem veca ozola saknēm, 12 centimetru dziļumā, meklētājsuns apstājās, ar ķepu paraka zemi un sastinga. No augsnes izcēla kaut ko līdzīgu neregulāras formas kartupelim — tikai smaržoja nevis pēc kartupeļa, bet pēc kaut kā starp ķiploku, medu un mitru zemi pēc lietus.
Sākumā zinātnieki šaubījās, vai tas ir tas pats trifelis — tiek uzskatīts, ka tas šeit neaug un nevar augt. Turklāt šī sēne ir visai kaprīza. “Mēs nosūtījām paraugus uz Irkutsku un veicām dziļāku izpēti. Sakritība ar etalona Tuber magnatum no Itālijas datubāzes bija 99,7%. Kļūdas nevar būt,” pastāstīja vecākā zinātniskā līdzstrādniece Jekaterina Maligina.
Atradums nebija vienīgais: piecdesmit metru rādiusā atrada vēl četrus augļķermeņus. Tas nozīmē, ka tā nav nejauša sporu ienešana, bet gan īsta populācija. Augsne šeit ir viegla, karbonātiska, ar augstu kalcija saturu; ozoli un lazdas rada ideālu simbiozi trifelēm. Temperatūra oktobrī — ap +15 °C, mitrums mērens, augsne irdena — tieši tāpat kā Itālijas Albā.
Kāpēc par sēni maksā kā par automašīnu (un citi traki fakti)
Baltais trifelis nav vienkārši dārgs, tas ir nepieklājīgi dārgs. Vidējā cena ir no 2000 līdz 4500 eiro par kilogramu. Porcija Eiropas restorānos — tikai 4–6 grami — maksā 100 eiro. Kāpēc tāda cena? Baltais trifelis ir vērtīgs kā delikateses produkts ar izsmalcinātu garšu un aromātu. Tajā pašā laikā tas ir ļoti rets un kaprīzs. Trifelis aug tikai divus trīs mēnešus gadā, no oktobra līdz decembrim. Ražība krītas par 50% no jebkuras laikapstākļu kaprīzes.
To nav iespējams kultivēt rūpnieciskos mērogos — micēlijs dzīvo ciešā draudzībā ar ozolu un lazdu saknēm, un, ja augsne nav karbonātiska, sēne vienkārši neizaug. Meklēšana ir atsevišķs stāsts. Meklētājsuņi (parasti Lagotto Romagnolo vai laikas) izrok trifeles, vadoties pēc gaistošu sēra savienojumu smaržas. Cilvēks bez tiem ir bezpalīdzīgs — pat pieredzējis mednieks nesajutīs sēni, kas aprakta 10 centimetru dziļumā. Kad suns atrod vietu, tā saimnieks uzmanīgi paceļ zemi ar nazi un izceļ delikatesi, cenšoties nesabojāt micēliju.
Starp citu, kādreiz Eiropā trifeles meklēja ar cūkām — tās saoda vislabāk. Problēma bija tajā, ka cūkas, atrodot sēni, tūlīt pat to apēda. Tāpēc meklētāji pārgāja uz suņiem, kuri pret sēnēm kā barību ir pilnīgi vienaldzīgi. Baltā trifele smaržu veido mikroskopiska sēnīte Geotrichum, kas izdala sērainus gaistošus savienojumus. Tieši tie piešķir aromātu — ķiploku, medus un mitras zemes maisījumu. Neviens parfimērs nav spējis to atkārtot. Katrs trifelis smaržo savādāk: vienam aromāts ir “ķiplokains”, citam — “augļains”. Zinātnieki to sauc par “mikrobu pasi”.
Ir pat šī stāsta kosmiskā nodaļa: 2024. gadā Tuber magnatum micēliju audzēja SKS — tas izauga bezsvara stāvoklī un pēc atgriešanās uz Zemes atkal deva augļķermeņus. Balto trifeli nedrīkst mazgāt — ūdens aizskalo aromātu un padara mīkstumu “vatainu”. To vienkārši notīra ar sausu birstīti un sagriež tieši pirms pasniegšanas. Ēd tikai svaigu: plānas šķēlītes uzliek uz karstas pastas, risoto vai omletes desmit sekundes pirms pasniegšanas.
Šī ir melnā trifele
Un tas viss jādara nekavējoties, jo lieka sekunde, un puse aromāta pazudīs. Trifelis nedzīvo ilgi — maksimums trīs dienas, pēc tam smarža izvējo. Tāpēc tos neeksportē ar lidmašīnām vakuuma iepakojumā, bet ved uz restorāniem uzreiz. Šodien IVU zinātnieki jau eksperimentē ar baltā trifeles micēlija audzēšanu laboratorijā. Ja viss izdosies, pēc dažiem gadiem Kubaņā var parādīties pirmās Krievijas trifeļu plantācijas.
Kas zina, varbūt drīz “trifeļu meklētāja” profesija iekļūs perspektīvo sarakstā. Tas ir visai aktuāli MI dominances laikmetā, kad neironu tīkli visur aizstāj normālus darbiniekus. Un tas izskatās romantiski. Iedomājieties: suns, grozs, rīta migla — un iespēja atrast sēni četru tūkstošu eiro vērtībā par kilogramu.
